Neibāde vai Liepupe?
20.gadsimta sākumā Kurzemes jūrmalā bija vairākas ostas: Papē, Mērsragā un Rojā, bet Vidzemes jūrmalā tādas nebija. Tādēļ bija skaidrs, ka ostu vajag arī Vidzemes jūrmalā. Jautājums tikai, kur to celt. 1911.gadā Tirdzniecības rūpniecības ministrija nolemj veikt izmeklēšanu Neibādes un Liepupes jūrmalā, lai izšķirtu jautājumu, kura no abām minētajām vietām noderīgāka ostas ierīkošanai.
Par Neibādi tajā gadā raksta, ka tā ir ļoti biezi apdzīvota, viņa ir ieguvusi ievērību ne vien kā peldu vieta, bet arī kā ievērojams tirdzniecības, amatniecības un zvejniecības centrs. Neibādē, - ieskaitot Pēterupi – pastāv pasta nodaļa, viens grāmatu un rakstāmu lietu un (ieskaitot beķerejas) 7 dažādi pārtikas un koloniālpreču veikali, pulksteņu, zelta un sudraba lietu darbnīca, sedlinieku un divas fotogrāfijas iestādes. Pie Neibādes pieslejošās Pabažu un Skultes jūrmalas nometnes ar vairākiem veikaliem, dažādu amatnieku darbnīcām un daudzām reņģu žāvētavām, tāpat ir pieskaitāmas pie apdzīvotām. Bez tam vasarā Pēterupē divas reizes nedēļā tiek noturēts pārtikas preču tirgus. Sevišķi pa peldu sezonas laiku Neibādē notiek ļoti dzīva kustība un tvaikonis „Neubad” tikko paspēj pārvadāt pasažierus no Neibādes uz Rīgu un no Rīgas uz Neibādi.
Liepupē, turpretim, ostai būtu liela nozīme priekš Limbažiem. Caur Liepupi jau tagad daudzi Limbažu tirgotāji izdara savus ievedumus un izvedumus un Liepupē drīz paredzama lielāka preču apgrozība, kā Neibādē, kura ir no Limbažiem kādas 12 verstis tālāk par Liepupi.
Kas attiecas uz jūras dibena īpašībām, tad šinī ziņā ļoti izdevīga tā sauktā „Silandža rāva” Skultē, pie Aģes grīvas, netālu no Neibādes. Tur jūrā atrodas dabisks akmeņu valnis, kurš ir tikai 4 – 5 pēdas zem ūdens. Šinī vietā jau no veciem laikiem kuģi meklē un atrod patvērumu vētrās, un tās ierīkošana par ostu neizmaksātu tik daudz, ka citā vietā. Visu kopā ņemot: katrai no šīm vietām ir izredzes.
Aģes upes grīva
atradās vietējo zvejnieku bezmaksas lietošanā un viņi to izmantoja kā laivu piestātni. Turot laivas jūras piekrastē, tās vajadzēja vilkt krastā un tas nu nebija viegli izdarāms.
1912.gadā Skultes barons Aģes upes grīvu izrentēja uzņēmējam Pēterim Trimpelam, kurš šeit sāk rīkoties pēc sava prāta, liekot dažādus šķēršļus zvejnieku darbā. Rentnieks pat liek nojaukt laipu, kura savieno upes kreiso krastu ar labo. Līdz ar to zvejnieki, kuri dzīvo upes kreisā krastā ir spiesti iet lielu līkumu uz augšu līdz tiltam un tad atkal atpakaļ uz zvejas piestātni, lai tiktu pie savām laivām. Šo laipu zvejnieki vairākas reizes uzceļ no jauna, pat policijai iejaucoties, taču tā vienalga tiek nojaukta.
Tad Trimpelam tiek paskaidrots, ka laipa nepieciešama robežsargu apgaitai pa jūrmalu. Nu uzņēmējs pats ieliek laipu un to bez maksas atļauj lietot robežsargiem, bet no citiem tiek prasīta „tilta nauda”. Arī par laivas iebraukšanu upes grīvā tiek pieprasīts sevišķs „ostas nodoklis”.
Saprotams, zvejnieki, kuri no sentēvu laikiem upes grīvu lietojuši par brīvu, šādu nodokli negrib maksāt uzņēmējam un savas laivas vairs upē iekšā nebrauc, bet izvelk turpat blakus uz jūras krasta. Par šīm rentnieka izdarībām zvejnieki sūdzas augstāk stāvošām instancēm. Tad, kad kroņa mērnieki ierodas un visu izmēra, tad izrādās, ka Skultes barons ievērojamu zemes loksni gar jūrmalu, kas pēc likuma pieder kronim, bez atļaujas ir izrentējis un tajā izcirtis kokus. Par to tiek sastādīts protokols. Arī Aģes upes grīva tiek atzīta par brīvu braukšanas vietu, jo muižai nav tiesības to rentēt.
1.pasaules kara laikā upes grīvā atkal atsākas darbība. Blakus vietējiem zvejniekiem, uz barona zemes un upes grīvā atkal tas pats rentnieks Trimpels ar savu strādnieku Pēteri Sandi veido patversmes ostu – jūrā būvē dambi, nostiprina krastus u.c. Naudu šai būvei dod kāds ebreju uzņēmējs, kuram tuvākā laikā būšot šī osta vajadzīga.
Šajā laikā vietējie zvejnieki nevar izbraukt jūrā, kad vien vēlas, bet tikai pēc kara administrācijas pavēles noteiktiem laikiem un noteiktās vietās. No 1915.gada vidus pilnībā visā Vidzemes piekrastē tiek aizliegta zvejošana. Tikai uzņēmīgais ostas būvētājs strādā. Taču tad, kad ierodas pārbaudes, izrādās, ka šai būvei nav nemaz valdības atļaujas, arī Skultes barons nav varējis dot to. Personas, kas deva naudu ostas būvei nozuda.
1.pasaules karš un laiks pēc tā aptur visus valdības iesāktos plānus par ostu un tās būvi.
Trīsdesmito gadu sākumā no jauna uzvirmo jautājums par ostas nepieciešamību Šoreiz plānā ir izvēlēties ostai vietu vai nu Skultē Aģes upes grīvā vai pie Sakupītes ietekas jūrā Tūjas jūrmalā.
1937.gadā 21. maijā Valsts prezidents dr. Kārlis Ulmanis viesojas Vidzemes jūrmalas pagastos, kur iepazīstas ar zemnieku un zvejnieku dzīvi un vajadzībām. Tad arī viņš nosaka jauno zvejnieku patvēruma ostu būvēt šeit Skultē. Viņš izraugās kādu milzīgi akmeni, kuru pēc attiecīgas noslīpēšanas iemūrēs jaunajā ostas molā ar iegravētiem uzrakstiem par būves gaitu. Tajā laikā Skultes zvejnieku ciems ir lielākais zvejas centrs Vidzemes jūrmalā. Te ir 100 zvejnieku, neskaitot zvejnieku ģimenes locekļus, un apmēram, 40 zvejas motorlaivas. Skultes zvejnieki kopš 1932.gada ir apvienoti zvejnieku Kooperatīvā „Jūras zivs”, ko vada J.Brinkmanis. Biedrībai pieder paprāva koka žāvētava; ir viena smagā automašīna zivju izvadāšanai. Biedrībai pieder arī Latvijā pirmā zvejas motoru remontdarbnīca.
Ostas būvdarbi tiek uzsākti jau 1937.gada rudenī un ilgst divus gadus. Vispirms tiek uzbūvēts dienvidu mols. Molu būvē šādi: divās rindās jūrā sadzen pāļus, starp pāļu sienām samet akmeņus un virs tiem dažāda veida fašīnas – žagaru kūļus. Molu ierīkošani vajadzīgos akmeņus izzvejo no jūras, ar ko nodarbojas 5 liellaivas. Zvejas ierīces šīm lielaivām diezgan vienkāršas: darbojās 4-5 cilvēku apkalpoti bloki, laižot jūras dibenā šķērēm līdzīgu akmeņu aizķērāju – „nagotāju”, viegli izceļ pat 2,5 līdz 3 tonnām smagus akmeņus. Skultes piekrastē jūras dibens ir bagātīgi nosēts ar visāda lieluma akmeņiem.
Skultē akmeņus zvejo no jūras arī šosejas vajadzībām, jo ceļot ostu, ir nepieciešams labs ceļš, pa kuru izvadāt zivis un zivju produkciju. Lai akmeņus varētu izmantot ceļam, tie ir jāsaskalda. Un te nu strādniekiem ir iespēja labi nopelnīt. Akmeņu skaldīšanā rekordists esot bijis kāds krievs uzvārdā Sudņiks, kurš ar 4 līdz 5 vesera zvēlieniem sašķēlis pat tonnu smagu akmeni. Līdz ar to šis milzis nopelnījis četras reizes vairāk nekā pārējie strādnieki – 20 Ls.
Pēc tam tiek uzbūvēts ziemeļu mols un bagarēts ostā jūras dibens. Bagarēšanas darbus veic „Vairogs” zemes smēlējs. Te tam nav viegli. Dibens vietām ir gan smilšains, bet vietām plānā smilts kārta slēpj akmeņus, zilo un sarkano mālu un pat vecus, satrunējušus celmus.
1938.gada 30.septembrī jaunā Skultes ostā ierodas Jūrniecības departamenta nodaļas pārstāvji un Zvejniecības un zivkopības nodaļas pārstāvji nospraust ostas robežas krastā un izstrādāt ostas krasta plānu, paredzot vietu laivu piestātnei, zvejas rīku noliktavām, tīklu žāvēšanai u.c.
Ostas būvdarbu izpildītāji, meklējot akmeņus jūrā molu būvei, atrada labi piemērotu akmeni, plāksnes izgatavošanai, ko uzstādīt pie ostas. Tajā paredzēts iekalt ziņas par to, kas šīs ostas būvi ierosinājis un kad būve uzcelta.
Kooperatīva „Jūras zivs” zvejnieki paralēli ostas būvei nolemj paplašināt savu kopžāvētavu, jo saprot, ka līdz ar ostas izveidi palielināsies arī nozveja un tad var rasties grūtības ar zivju pārstrādi. Kopīgiem spēkiem zvejnieki rudenī pabeidz kopžāvētavas paplašināšanu. Taču 3.novembra vakarā šī žāvētava nodeg, nodeg līdz pamatiem. Lai gan ugunsnelaimi pamana pašā sākumā, taču veltas ir visas pūles uguni apdzēst. Zivju žāvētavas koka ēku neizdevās izglābt.
Zvejniekiem nav laika skumt. Kooperatīva sapulcē nolemj celt jaunu kopžāvētavu - šoreiz ugunsdrošu ēku, ar iespējām to paplašināt. Darbs pie ostas un kopžāvētavas pabeigšanas ilgst gandrīz gadu.
Un tad jau 1939.gada 7.oktobris. Uz Skulte jaunās ostas atklāšanu dodas zvejnieku pārstāvji ne vien no tuvējiem ciemiem un zvejas rajoniem, bet sarodas zvejnieku pārstāvji arī no Mangaļiem, Ādažiem, Rīgas un Slokas jūrmalas, Engures, Kolkasraga un pat Liepājas. Skultes jaunā ostā sabrauc ap 20 apkārtnes zvejas motorlaivas. No Rīgas, kopā ar Zemkopības ministru J.Birznieku speciālā vilcienā Zvejniekciemā ieradās Jūrniecības departamenta direktors P.Stakle, Valsts zemes bankas direktors H.Dzelzītis, daudzi jūrniecības departamenta un zvejniecības darbinieki.
Karogotā ostā Zemkopības ministru sagaida plašā zvejnieku saime. Apsveic Skultes pagasta vecākais J.Celms, Skultes zvejnieku sabiedrības priekšsēdētājs E. Brinkmanis, aizsargu nodaļas priekšnieks un mazpulka vadītājs. Gar aizsargu un mazpulka goda sardzi ministrs devās pāri smilšu klajumiem pie jūras krastā celtā piemiņas akmens, kurā iekaltie vārdi vēsta par to, kā tapusi jaunā Skultes zvejniecības osta:
„Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta, Jūrniecības departamenta celta, tapa Skultes zvejnieku osta. 1937.-1939.”
Svinīgā ostas atklāšanas laikā tika uzsvērti padarītie darbi: ostas ierīkošanai izsmelti 48 00m³ zemes, iebūvēti 11 493m³akmeņu, iedzīti 1887 pāļi, nogremdēti 5325m² matrači, nobruģēts ar akmeņiem krasts 3527m² platībā. Ostas dienvidmols izbūvēts 350, bet ziemeļmols – 362m garš. Dziļums iebraucamā ceļā ostas vārtos izbagarēts 4,5m, bet ieejā upē 3,5m dziļš. Ostas ierīkošanas izdevumi ir Ls 463 000.-
Pēc ostas atklāšanas sekoja ostas apskate un jaunuzceltās zivju kopžāvētavas iesvētīšana. Sabiedrības priekšsēdētājs J.Brinkmanis, ievadot kopžāvētavas atklāšanu, sniedza ierīkošanas pārskatu: žāvētavas izmaksa – Ls 58 129,63, iebūvēti 150 000 ķieģeļu.
Kopžāvētavu iesvētīja vietējais draudzes mācītājs J.Sudars.
Pēc tam Zemkopības ministrs J.Birznieks, pārējie viesi un sabiedrības valde parakstīja dokumentu, kuru ievietoja īpašā metāla tvertnē un līdz ar dažiem naudas gabaliem iemūrēja kopžāvētavas ēkas pamatā.
Materiālu sagatavoja muzeja speciāliste Dagnija Gurtiņa